Mans ceļš no vingrotāja līdz trenerim

Skolas gados noteikti nebiju nedz labākais sportists, nedz aktīvākais sporta nodarbību apmeklētājs.
Tikai tagad saprotu, ka viss ar aktīvajām kustībām saistītais ir patīkams un dod daudz pozitīvu emociju.
Kur slēpjas noslēpums, kas atstūma tad un liek darboties tagad?
Vai tas ir prieks par sevis pārvarēšanu, prieks par savu spēju apzināšanu?
Skolas laikā fizkultūras stundās, kuru ilgums ir ierobežots, koncentrējāmies uz rezultātu, nevis pašu treniņu procesu to sasniegšanai. Skolas vecuma bērniem, kas nav fiziski spēcīgi, rodas kompleksi par savu nevarēšanu, un vieglākais risinājums ir nepiedalīties stundā, atrodot iemeslu izvairīties no fiziskajām nodarbībām.
Rodas tāds kā riņķa dancis — nevaru izdarīt, tāpēc izvairos, kad izvairos — varu izdarīt vēl mazāk.
Tam ir daudzi iemesli — klasesbiedru izsmiekls, apkārtējo nosodīšana, kauns un citi.
Kā panākt, lai nodarbības radītu prieku?
Varbūt aerobika, spēka un muskuļu tonusa treniņi, dažādi citi fitnesa treniņu veidi radīs šo kustību prieku, stiprinās ķermeni, vairos varēšanu un bērna pašapziņu.
Daudzu skolu sporta skolotāji papildus obligātajai programmai ir dažādojuši savas nodarbības ar vienkāršākajiem aerobikas veidiem.

Zināms, ka aerobika attīsta spēka un aerobo izturību, ritma un līdzsvara izjūtu, koordināciju un dalībnieku biedriskumu. Tas varētu būt interesants nodarbību papildinājums.
Protams, ne visiem tas šķitīs interesanti.
Varētu domāt, kurš sevi cienošs zēns kopā ar meitenēm lēkās aerobikas nodarbībās?
Taču arī zēniem šīs nodarbības iespējamas pieņemamā vīrišķīgā veidā, piemēram, vingrošana ar papildelementiem — nūjām, hantelēm, STEP soliem u. c.
Pieredze rāda, ka rezultāti ir labi.
Iekams nav pamēģināts, noliegt nedrīkst.
Laikam ejot un jau mācoties par deju skolotāju, sastapos ar aerobiku savas pasniedzējas izpratnē.
Pēc tās nodarbības sev nosolījos: “Nekad ar aerobiku nenodarbošos!”
Laikam vienkārši nepaveicās, kas vēlreiz apliecina, cik svarīgs ir treneris.
Laiks un apstākļi diktē savu. Aerobika ir kļuvusi par manas dzīves lielāko sastāvdaļu.
Varbūt tas, ka aerobikas nodarbībās saskatīju līdzību ar deju un mēģināju ar to izpausties savās nodarbībās, bija iemesls, kāpēc lauzu solījumu sev.
Nekad nesaki “nekad”!
Tas tiešām ir sevi apliecinājis.