Karjeras Diena

otrdiena, 5.septembris,2006

Kādu naudu! Es gribu visu dienu dejot!

Ralfs Upmanis no mazpilsētas deju kolektīva vadītāja septiņos gados kļuvis par triju lielu sporta klubu galveno treneri

Lana Daniela

Jauneklīga gaita un sportiska stila apģērbs. Tie nav baņķiera centieni pēc darba nomainīt uzvalku un sajusties brīvam. Tā ir dabiska dzīvesstila sastāvdaļa, ja darba diena paiet sporta klubā. Kā Ralfam Upmanim (36), kas vada ne tikai treniņus, bet arī pārējos sporta klubu Centrs trenerus.
Ralfa profesija sākotnēji nemaz nebija saistīta ar aerobiku vai sporta klubiem. Viņš ieguva vidējo profesionālo izglītību Latvijas Kultūras skolā un kļuva par deju kolektīva vadītāju. Kāpēc šāda izvēle? "No mazām dienām vienmēr biju dejojis un tas man patika. Kad cilvēki teica — ar šo profesiju naudu nenopelnīsi, es atbildēju: "Kādu naudu! Es gribu dejot! Es gribu visu dienu dejot!" Ralfs runā ar aizrautību. Viņam ir tāds pats balss tonis arī šodien — stāstot par saviem klientiem vai lieliski novadītu nodarbību.
Līdz nodarbību vadīšanai gan bija visai tāls ceļš ejams. Ralfs gribēja stāties Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfos, bet tajā gadā šo kursu neuzņēma. Viņš negribēja un nevarēja gaidīt, jo tobrīd jau strādāja Tukuma skolēnu namā par horeogrāfu. Tur arī Ralfs ieguva pirmo horeogrāfa pieredzi, veidojot dejas un uzvedumus. Lai nopelnītu naudu, viņš papildus strādāja bērnudārzā par nakts auklīti. Toreiz kolēģi brīnījās, kā Ralfs starp visām Kristām, Kristīnēm un Kristiānām zināja, kura ir kura. Taču vārdus viņš atceras labi.

Nav muļķīga lēkāšana
Pēc Tukuma skolēnu nama Ralfs kopā ar sievu nodibināja Kandavas deju skolu. "Tas bija skaists laiks, taču pilsētiņa — maza un visi jaunieši rāvās prom uz Rīgu. Nekam citam vispār nebija laika, pirms izrādēm pat miegam neatlika. Reiz viena no galvenās lomas tēlotājām izmežģīja potīti, bet viņas partiju neviens cits nezināja, tikai es. Bet kā lai es nodejoju kā meitene, turklāt vēl raganu? Sasēju priekšā svārkus, lai neredz, ka neesmu meitene, uzmaucu parūku vairāk uz acīm, ātri uzkrāsojos un dejoju. Gaismotājs pēc tam teica, ka Baiba mazliet dīvaini kustējās, bet viss jau bija pareizi. Es viņam atbildēju, ka tā nebija Baiba. Tas biju es."
Tieši Kandavā Ralfs sāka interesēties par aerobiku, kas agrāk šķita vien muļķīga lēkāšana. Deju skolā tā bija viena no nodarbībām, lai parādītu bērniem, kā kustēties populāras mūzikas pavadībā. Aerobika attīsta izturību, lokanību, koordināciju — tas viss nepieciešams dejošanai. Toreiz arī parādījās pirmie aerobikas kursi sporta klubā A+S Rīgā, uz kuriem Ralfs aizbrauca mācīties. "Pēc kāda laika jau pieteicos pie A+S vadītājaa Inetes Auziņas darbā." Klubā Ralfs izauga līdz vecākajam trenerim, vadot meistarklases un apmācot arī citus trenerus. Pēc tam nāca jauns izaicinājums — piedāvājums kļūt par sporta klubu Centrs galveno speciālistu. Ralfam jāveido sporta klubu Centrs, Panatta un Mežciems nodarbību saraksts, jākoordinē treneri, jāizdomā, kā piesaistīt jaunus klientus. Viņš tikko ir pabeidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un turpina mācīt citus trenerus. Cilvēkiem, kas nāk mācīties par treneriem, Ralfs no sākuma liek nostāties kursabiedru priekšā un rādīt kaut pēdējās muļķības, bet galvenais — atrasties cilvēku priekšā un saprast, vai vispār to var izdarīt, jo vadīt nodarbības ir pavisam kas cits, nekā pašam tajās piedalīties. "Var jau teikt, ka esmu vingrojis daudzus gadus, man viss forši sanāk, bet, ja nevari izpildīt vienkāršu soļu kombināciju grupas priekšā, tad par treneri, visticamāk, nekļūsi. Tā ir pavisam cita sajūta. Jūti atbildību citu priekšā."

Klusajā balsī ieklausās
Tāpat kā strādājot skolā, arī tagad, vadot nodarbības trijos Rīgas sporta klubos, viņš atceras lielāko daļu klientu vārdu. "Ar tiem, kas nāk bieži, nav problēmu — es zinu, kā viņi vingro, kas izdodas labāk, kas — mazāk. Dažkārt uz ielas ieraugot klientu, es apmulstu, jo cilvēks liekas kaut kur redzēts, bet īsti pazīt nevar. Taču, tikko ieraugu viņu treniņtērpā, uzreiz skaidrs, kas tas bija par cilvēku," stāsta treneris.
Darbā Ralfs neatceras reizi, kad būtu kliedzis uz darbiniekiem. "Cenšos izdarīt tā, lai darbs ir padarīts, un visi — apmierināti. Var jau būt, ka dažkārt labāk ir būt dusmīgākam, ja cilvēks citādi nesaprot, taču es tāds esmu ļoti reti. Viens no darbiniekiem reiz teica, ka es ļoti klusu runāju. Tā runājot, visi esot spiesti manī ieklausīties. Tā skaļā runāšana vai bļaušana parasti neko daudz nelīdz," Ralfs atklāj veiksmīga vadītāja metodes.
Pats gan sevi nemaz par tik lielu veiksminieku neuzskata, jo visam pamatā tomēr ir rūpīgs un pacietīgs darbs.